Katrīna
Viņa ienīst savu celulītu un berž to ar kafijas biezumiem. Berž tā, ka pēc tam uz kājām paliek sarkanas švīkas. Viņa ļoti daudz dzied un dzīvo mājā, kas tālu no pagasta centra. Viņai bija ļoti smagas dzemdības, kurās piedzima meita Marta. Viņa nekad vairs nedzemdēs bērnu. Nekad. Viņa negrib.
- Tev ir pretīga balss. Man riebjas, ka es tevi neredzu. Kur tu esi?
- Es esmu tevī.
- Manī? Es lasīju, ka ir otrādi. Tu esi liela tumsa apkārt man. Sanāk – tevī esmu es.
- Tu tici visam, kas rakstīts?
- Nu jā. Raksta taču to, par ko ir pārliecināts.
- Ha. Ne vienmēr mēs esam pārliecināti par patiesību. Pārliecībai ar patiesību nav nekāda sakara.
- Tad tu neesi tumsa?
- Esmu. Bet tumsa tevī. Nevis kaut kur apkārt.
- Neko nesaprotu. Ei. Vai nav vienalga. Tik un tā…
- Kas tik un tā?
- Nekas jau tāpat nemainīsies.
- To tu arī kaut kur lasīji?
- ?
- Es jokoju.
- Tu proti jokot??? Tādi kā tumšie joki?
- Mazliet tumši.
- Terapeite neteica, ka tu proti jokot.
- Tu ej pie terapeites?
- Ha! Es zināju, ka tu nepamanīsi!!!! Es ļoti pūlējos, lai tevi piemānītu! Tu droši vien domāji, ka eju uz veikalu, bet nē! Es biju pie terapeites! Pilsētā!!! Un viena pati!!! Bez tevis un bez Martas!! Viena!!!
- Atstāji bērnu? Diez ko laba māte neizklausies…
- Terapeite teica, ka tu uzvedīsies tieši tā!
- Kā?
- Gribēsi, lai jūtos vainīga.
- Es negribu par to vairs runāt…
- Apvainojies. Ha.
- Terapeiti viņai savajadzējies! Stulbums! Visas tiek galā, bet viņai pēkšņi terapeiti vajag…
- Tu redzēji, ka ābele aiz mājas uzziedējusi?
- Stulbums. Terapeite…